No Leitnera līdz Ērenpreisam volosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados

Ieskats vēsturē

20. gadsimta pirmajā pusē Latvijā darbojās vairāk nekā 70 lielu un mazu uzņēmumu, tika nodarbināti daudzi tūkstoši strādnieku, mehāniķu un citu speciālistu. Arī vairāki simti lauku amatnieku savas ģimenes iztiku pelnīja ar velosipēdu izgatavošanu, remontu un tirdzniecību. 1939. gadā Latvijā bija reģistrēti 262 000 velosipēdu, divritenis bija izplatīts un populārs transportlīdzeklis.

Daži vēstures pētnieki apgalvo, ka kaut kas līdzīgs divritenim esot bijis jau senajā Ēģiptē. Savā tagadējā izskatā velosipēds praktiski nav mainījies jau vairāk nekā simts gadu. Kā transporta līdzeklis tas salīdzinājumā ar pārējiem ir viena no vispamatīgāk izstrādātajām inženieru konstrukcijām, kas vispilnīgāk izmanto cilvēka ķermeni kā mehānismu.

Velosipēdu fabrika „Gustavs Ērenpreis”

Gustavs Ērenpreis ir dzimis 1891. gada 5. augustā Mazsalacas strādnieka Lībija un Annas Ērenpreis ģimenē. Viņš nevarēja cerēt uz augstu personu protekciju, tādēļ bija jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem un talantu. Pēc amatnieku skolas beigšanas 1907. gadā viņš iestājās darbā jaundibinātajā E. Bērziņa uzņēmumā un enerģiskās dabas un mehāniķa dotību dēļ īsā laikā tika ievērots. E. Bērziņa divriteņu kvalitāte un lielais pieprasījums tirgū bija arī G. Ērenpreis darba rezultāts, jo tika ieviesti daudzi tehnoloģiski jaunievedumi.

Ar jau agrāk pazīstamo marku „Baltija” tika izgatavoti pirmie Ērenpreis divriteņi, izmantojot pirmskara tehnoloģiju un paņēmienus. Tomēr jau tad Ērenpreis saprata: lai paplašinātu ražošanu, ir nepieciešamas daudz plašākas un piemērotākas telpas, jauni, moderni darbgaldi un kvalitatīvas izejvielas.

Lai arī pārējos jautājumos grūtības pastāvēja vēl vairākus gadus, tomēr telpu problēma tika atrisināta visai veiksmīgi. A. Leitnera fabrikas korpusi Rīgā stāvēja pamesti un tukši. 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, evakuētā velosipēdu fabrika „Russia” Rīgā darbību neatsāka. Gustavam Ērenpreis izdevās noslēgt izdevīgu ilgtermiņa īres līgumu ar mantinieci – A. Leitnera sievu Ženiju, kas bija atgriezusies Rīgā. Jau 1924. gadā velosipēdu darbnīca pārcēlās uz telpām Brīvības ielā 129/133.

1927. gada sākumā Brīvības ielā 82 atvērās jauns uzņēmums – „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” un tirgū parādījās jauna marka – G. Ērenpreis Īstais. Jaunais markas nosaukums izraisīja tiesas prāvu, kuras rezultātā 1930. Gadā Gustavu Ērenpreis sodīja ar 300 latu naudas sodu „par negodīgas konkurences piekopšanu”. Bijušajiem viņa kompanjoniem bija iebildumi, ka velosipēda markas nosaukumā lietots vārds „īstais”. Tas itkā noniecinot viņa ražoto Omega velosipēdu kvalitāti, padarot tos pircēju acīs kā otršķirīgus vai pakaļdarinājumus iepretī Ērenpreisa velosipēdiem. Tiesa uzdeva Gustavam Ērenpreis mainīt velosipēda markas nosaukumu. Divriteņiem gan tika dots jauns nosaukums – Ērenpreis Original, kas faktiski nozīmēja to pašu, vienīgi izteiktu citiem vārdiem.

Tā līdz pat 1931. gadam šis uzņēmēju savstarpējais strīds riteņbraucēju vidū izraisīja neizpratni, jo Rīgā vienlaikus it kā pastāvēja „Akciju sabiedrība G. Ērenpreis un Biedris”, gan arī „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika”.

Tanī pašā laikā Gustavs Ērenpreis nopirka zemes gabalu Brīvības gatves sākumā pie Gaisa tilta un sāka jaunās „G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas” būvi.

1938. gada beigās jaunajā Ērenpreis fabrikā tika atklāta Latvijā modernākā galvanisko pārklājumu nodaļa, ieviesti automātiskie darbgaldi un speciālas ierīces brīvrumbu un citu sarežģītu mehānismu izgatavošanai. Līdz 1940. gada vasarai fabrika bija kļuvusi par lielāko un modernāko šīs nozares uzņēmumu Baltijā. 40 000 augstas kvalitātes divriteņu katru gadu atstāja fabrikas vārtus. Ērenpreis ražoja ap 70% no visiem Latvijā izgatavotajiem velosipēdiem. Līdz 1940. gadam G. Ērenpreis fabrika bija izlaidusi pavisam 200 000 velosipēdu. Firmas pārstāvji darbojās visās Latvijas pilsētās un lielākajos lauku centros. Pretstatā citu firmu nosacījumiem, divriteņus varēja pirkt uz jebkādiem noteikumiem. Lielākoties tie tika pārdoti uz kredīta; tas gan nebija īpaši izdevīgi fabrikai, taču patika pircējiem, veicināja divriteņu popularitāti strādnieku un lauksaimnieku vidū. G. Ērenpreis Original velosipēdu marka bija pazīstama arī Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Somijā un Padomju Krievijā.

G. Ērenpreis firma pastāvēja līdz 1940. gada augustam, kad padomju vara to nacionalizēja un pārdēvēja par valsts velosipēdu rūpnīcu „Sarkanā zvaigzne”. Gustavs Ērenpreis tika atstādināts no fabrikas direktora pienākumiem. Pēc gada arī Latviju plosīja Otrais pasaules karš. Vācu okupācijas laikā velosipēdu ražošana turpinājās ļoti ierobežotā apjomā. Uzņēmums vairs nebija G. Ērenpreis īpašumā. Vairākus gadus Gustavs Ērenpreis neatlaidīgi cīnījās ar okupācijas iestādēm par iespēju atgūt boļševiku laikā atņemto fabriku. Taču G. Ērenpreis pūles vainagojās ar panākumiem. 1943. gada oktobrī Latvijas Saimniecības kamera izsniedza reģistrācijas apliecību viņam kā „Velosipēdu fabrikas G. Ērenpreis” īpašniekam, kas ļāva darboties svā nozarē. Taču tam laiks tika dots pavisam īss. 1944. gada vasarā, Padomju armijai tuvojoties Latvijas robežām, G. Ērenpreis kopā ar ģimeni un visu iedzīvi vairākās kravas automašīnās devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Visu līdzpaņemto mantu izputināja karš.

Sava mūža pēdējos gadus G. Ērenpreis dzīvoja ar cerību uz drīzu atgriešanos Latvijā, tādēļ arī bērniem neļāva kopā atr citām bēgļu ģimenēm doties labākas dzīves meklējumos uz Ameriku vai Austrāliju. Vācija tomēr bija tuvāk Latvijai. Gustavs Ērenpreis miris 1956. gadā Augustdorfā Vācijā 65 gadu vecumā ar vēzi.

Latvijā pēc Otrā pasaules kara velosipēdu nozarē notika lielas izmaiņas. Saskaņā ar padomju valdības lēmumu velosipēdu ražošana tika koncentrēta vienā uzņēmumā – nacionalizētajā G. Ērenpreis fabrikā. 1947. gada 1. aprīlī pēc kara postījumu novēršanas un rekonstrukcijas darbu pabeigšanas rūpnīcā atsāka ražot velosipēdus ar markas nosaukumu Sarkanā Zvaigzne.

Voldemāra Veides velosipēdu un mehāniskā darbnīca Mazsalacā

1923. gadā Mazsalacā, Dārza ielā 2, tika ierīkota Voldemāra Veides mehāniskā darbnīca, kura īsā laikā kļuva par vienu no lielākajām velosipēdu ražotnēm Ziemeļvidzemē.

Voldemārs Veide (1894-1967) ir dzimis Jercēnu pagastā. Pabeidzis Ēveles pamatskolu, ar tēva brāļa pabalstu viņš 1910. gadā devās uz Pēterburgu, kur iestājās darbā Putilova metālapstrādes fabrikā par mehāniķa mācekli. 1913. gadā, ieguvis mehāniķa kvalifikāciju, viņš sāka strādāt patstāvīgi. Taču iesākās karš un V. Veidi iesauca cara armijā. Sākumā viņš strādāja Pēterburgas artilērijas darbnīcās, bet 1917. gadā tika nosūtīts uz fronti.

Pēc Pirmā pasaules kara V. Veide atgriezās Latvijā un meklēja darbu Rīgā. 1921. gada februārī viņš nokļuva velosipēdu darbnīcā pie Gustava Ērenpreis, kur nostrādāja līdz 1923. gadam, apgūstot velosipēdu ražošanas iemaņas un nodibinot sakarus, kuri vēlāk lieti noderēja.

1923. gadā V. Veide apprecējās un pārcēlās uz dzīvi Mazsalacā. Lai nopelnītu iztiku ģimenei, viņš savas mājas dažās telpās ierīkoja mehānisko darbnīcu un uzsāka arī velosipēdu izgatavošanu. Velosipēdi tika montēti no lielajās Latvijas velofabrikās, galvenokārt pie Ērenpreis, pirktajām detaļām un sagatavēm. V. Veide velosipēdus ražoja sērijās. Sākotnēji visi darbi ar velosipēdiem tika veikti mājas gaitenī un vienā no istabām. Gaiteņa vienā stūrī atradās liela krāsns, kurā karsēja rāmjus pēc emaljēšanas, bet vienu no istabām piemēroja niķelēšanai. Pirms emaljas apdedzināšanas krāsnī rāmim uzlīmēja tālaika modes prasībām atbilstošu firmas zīmi novelkamās bildītes izskatā ar uzrakstu „V. Veide Mazsalacā”. Bija arī produkcijas sērijas numerācija un misiņa emblēma – viss, kā pienākas nopietnai velosipēdu ražotnei. Trīsdesmito gadu vidū, kad tika nolemts paplašināt uzņēmuma darbību, V. Veide blakus mājai uzcēla atsevišķu darbnīcas ēku un uzsāka lielo mehānismu remontēšanu – laboja gaterus, lokomobiles, kuļmašīnas un iekšdedzes motorus, kā arī automobiļus un motociklus. Veides darbnīca bija pazīstama plašā apkārtnē kā vienīgā vieta, kur var pasūtīt pat lokomobiļu pārbūvi no stacionārā modeļa par pašgājēju.

Tie bija visai sarežģīti darbi, kas pasūtītājam izmaksāja daudzus simtus latu, bet ražošanai deva iespēju paplašināties. Jau trīsdesmito gadu otrajā pusē V. Veide uzsāka tanī laikā pieprasīto kūdras pārstrādes mašīnu ražošanu. Tas tika uzskatītas par augstas kvalitātes ražojumiem un bija ļoti pieprasītas, kas uzņēmumam nodrošināja lielus ienākumus. Darbnīcā katru dienu nodarbināja 8-10 vietējos amatniekus, kas strādāja gan ar virpu, frēzēšanas iekārtu, mehānisko kalēja veseri, gan arī ar citām metāla apstrādes ierīcēm. V. Veide viens no pirmajiem Mazsalacas apkārtnē iegādājās elektriskā loka metināšanas iekārtu. Viņa vadībā tika izpildīts arī valsts pasūtījums – Salacas dzelzceļa tilta konstrukcijas metināšana. Līdz 1940. gadam V. Veides mehāniskā darbnīca bija lielākā un modernākā Mazsalacā un tās apkārtnē.

1941. gadā, pēc padomju okupācijas, darbnīca tika nacionalizēta. Brīnumainā kārtā V. Veides ģimenei izdevās izbēgt no izsūtījuma. Izdevās saglābt arī iekārtas un darbarīkus. Tādēļ, kad 1942. gadā vācu okupācijas režīms atdeva V. Veidem īpašumu, bija iespējams atsākt darbu. Taču jau 1945. gadā padomju vara darbnīcu atkal nacionalizēja. Iekārtas tika izvazātas. Telpās ierīkoja Smiltenes zirglietu un ratu darbnīcu, kurā strādāja arī bijušais darbnīcas īpašnieks.

Voldemārs Veide miris 1967. gadā Mazsalacā.

Liepiņš, E., Seregins, J. 2009. No Leitnera līdz Ērenpreisam volosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados.
-->