2012-04-30

Atrašanās vieta kartē:

http://kartes.lgia.gov.lv/kartes.html??x=413903.850&y=561543.7&lx=1375.3&ly=849.325&l=0,1,2,3,4,5

Dodoties uz Skaņā kalna parku, pa ceļam noteikti jāpiestāj, lai apskatītu Valtenberģu muižu un parku. No pilsētas uz pili ved skaista liepu, kļavu un ozolu aleja. Dažas alejas liepas sasniegušas dižkoka statusu. Īpaši skaista šī aleja ir saulainos rudens rītos, kad krāsainajās lapās rotaļājas saules stari.
Valtenberģu muiža ir unikāla ar seno ēku kompleksu. Muižas ēkas būvētas vēlīnā klasicisma stilā, laika posmā no 18.gadsimta otrās puses līdz 19.gadsimta pirmajai pusei, bet atsevišķas ēkas celtas arī 19.gadsimta otrajā pusē.
Ansambļa kompozīcijas centrā atrodas muiža - pils, kas uzcelta 1780.gadā pēc muižas īpašnieka Vilhelma Georga fon Falkerzāma ierosmes.
Pirmās ziņas par muižu ir atrodamas 1528.gadā, kad šeit saimniekojis barons Falkenbergs, no kura vārda atvasinājuma muiža ieguvusi savu latvisko nosaukumu - Valtenberģu muiža.
Par kādreizējo lepno kungu dzīvi nu liecina vien muižas fasāde, taču varam iztēloties, ka ēkas pirmajā stāvā kādreiz bijusi virtuve, sulaiņa istaba un dažas viesistabas. Savukārt otrā stāvā vienā koridora pusē bijis barona kabinets un guļamistaba, bet otrā - telpas lielmātei. Vēl šeit atradusies kunga ēdamistaba, zāle un telpa divām istabenēm. Trešais stāvs kalpojis viesu uzņemšanai.
Pils atradusies muižas saimniecības ēku ielokā. Vienā no tām (tagadējā Mākslas skola) dzīvojuši dārza puiši, alus brūveris, sedlinieks un galdnieks. No šīs ēkas uz ceļa pusi atrodas 18.gadsimta beigās, 19.gadsimta sākumā būvētā klēts. Tai blakus bija pasta kantoris, un šeit notikušas pagasta tiesas sēdes. No muižkunga, stārasta un barona personīgā ārsta mājas, kura atradusies pa kreisi no pils, palikuši vairs tikai pamati un kāpnes. Šī māja nodedzināta 1944.gadā. Ceļa otrajā pusē, netālu no saimniecības ēkām, atrodas stallis ar lieveņa arkādi, kurā turēti kunga braucamie zirgi. Turpat tuvumā ceļa malā nelielā mājiņā dzīvojuši zirgu puiši. No trim alus pagrabiem palikušas vairs tikai drupas.
Diemžēl par alus brūzi, veļas māju un kūti var spriest tikai pēc senajām fotogrāfijām. Pie pils bija arī krāšņs puķu un augļu dārzs. Bet, kā savos pierakstos vēsta skolotājs Normunds Luste, latviešu zemnieks bez īpašas vajadzības pils tuvumā rādīties nedrīkstēja.
1905.gadā zemnieka nemieros muiža nodedzināta. 1932.gadā tā restaurēta un piemērota skolas vajadzībām.

Mitāne, I. (2008) Masalaca., Rīga: Apgāds „Jumava”, 26.-27.lpp.
-->