Pārdomas pēc Idus skolas svētkiem
2012-03-19

Mūsu mūžā ir dienas un brīži, kurus gaidām un ilgi atceramies. Tāds bija 2011.gada 16.jūlijs, kad atzīmējām Idus skolas 140 gadu jubileju. Idus skolā ir mācījusies mana mamma, brāļi un citi radinieki. 1955. gadā Idus septiņgadīgo skolu beidzām mēs ar vīru Andri Caunu. Jau agri pavasarī zinājām, ka 16.jūlijā atliksim visu un brauksim.

Pie Bakas krusta sajutām, ka mūs gaida. Iepriecināja gluds lielceļš un sakoptas grāvmalas. Pie Ķausām izkārts valsts karogs. No šīs mājas Meisteru dzimtas nākuši vairāki skolotāji, kuri strādājuši arī Idus skolā. Vecākais, man zināmais, skolotājs ir Johans Eduards Meisters, dzimis 1868.gadā. Iepriekšējā gadsimta sākumā viņš strādājis Suzikas skolā Liepupes pusē, iespējams arī Rīgā un Ropažos. Viņa mazdēli Juris un Modris Meisteri joprojām dzīvo vecāsmātes dzimtas mājās Patmuižās. Ķausās tagad saimnieko dzimtas turpinātājs Andris Meisters. Mūsu skolas laikos Ķausās bija skolotāju dzīvokļi.

Braucot tālāk ar acīm meklējām ar maniem skolas gadiem saistītās Pagastmāju un Nabagmāju, kuru Nauris dēvē par galdniecību, bet redzam tikai krūmus un mežu. Tālāk mēs nokļūstam īstā līdumnieku skolā ar ugunskuru un celmiem galdu un krēslu vietā. Cik ātri izaug mežs! Kad gājām skolā, pa logiem redzējām apkārtējās mājas, laukus un pļavas. Tagad koki vairāk kārt pārsniedz mūsu augumus. Skolas vietā īsts mežs. Uz planšetēm, kā skolas tāfelēm, skatījāmies senajās fotogrāfijās. Skolai, ja būtu saglabāta, šodien būtu muzejiska vērtība, jo jau iepriekšējā gadsimta trīsdesmitajos gados tika domāts par jaunas celšanu, bet tas pats, kas tagad, naudas trūkums liedza to darīt. Skola jau tad neatbilda sanitārajām prasībām. Ļoti interesants ir G.Zīrapes pētījums Mazsalacas novada mājas lapā par Idus pagastu, kurā izlasām daudz nezināma.

Es Idus skolā sāku mācīties 1948.gadā. Tas bija pēckara laiks, kad mammas no savām kleitām šuva bērniem apģērbus, un kājās vilkām auduma kurpes ar auklu pazolēm.

Pirmajā klasē lielajā skolā visiem vietas nebija, un mēs mācījāmies, tā saucamajā, nabagmājā, kurā agrāk mituši pagasta vientuļie darba nespējīgie vecie ļaudis. Vienā mājas galā bija zēnu guļamistaba, otrā viena istaba – skolotājas Mālmanes dzīvoklis, un otra – mūsu klase. Pa vidu koridors ar ķieģeļu grīdu. Kad iegāju Brīvdabas muzeja senajā skolā, mani pārņēma sajūta, ka reiz te esmu bijusi. Tajā laikā laukos elektrība nebija, un tumšo laiku gaišāku darīja petrolejas lampas. Kā mēs varējām redzēt? Mācības man nekādas problēmas neradīja, tikai uzzīmēt neko nepratu, un fizkultūrā biju galīgi tizla, jo pēc difterijas izslimošanas neapzināti sargāju savu „klibo” sirdi. Man vienmēr padevusies matemātika un latviešu valoda. Mana pirmā skolotāja bija Gaida Krūskopa, tagad Boča. Ļoti daudz asaru ir bijis sakarā ar tintes pudelēm. Ko nozīmē pareizi neaiztaisīta tintes pudele somā un „kleksis” – piliens burtnīcā, uz pirkstiem un apģērba, zina tie, kas to pieredzējuši.

Visdrūmākā un neizprotamākā diena bija 1949.gada 25.marts. Aiz loga uz pagastmāju brauca pajūgi ar cilvēkiem, un katrā bija arī zaldāts ar šauteni. Skolotāja mums kaut ko uzdeva darīt, bet pati visu laiku stāvēja pie loga stenderes un slepus raudzījās ārā. Tad atvērās klases durvis, un arī pie mums ienāca zaldāts ar šauteni, un mūsu klases biedrenes Gaidas Bērziņas māte. Es visu mūžu atceros, kā ceļos notupusies māte drebošām rokām ģērbj savu mazo meitiņu, un viņai blakus stāv pelēkā šinelī ģērbies karavīrs ar šauteni rokās. Kāpēc? Pēc stundām gāju uz mājām, kuras vairs nebija Vērsī Kārkliņos, jo pirms nedēļas saņēmām rīkojumu izvākties no vectēva un tēva celtās mājas. Tagad 5 km vietā bija jāiet 9 km.
Tā kā skola bija tālu, dzīvojām internātā. Pirmajā vakarā mācamstundu laikā pa logu redzēju saules rietu, un man kaklā bija sāpīgs kamols, jo ļoti gribējās būt mājās pie savējiem. Meiteņu guļamistaba bija skolas apakšstāvā. No mājām savestās gultas saliktas krustām šķērsām cita pie citas, un vienā stūrītī apkopējas gulta ar mazu skapīti. Mazgāšanās bija ēdamtelpā pie lielas siles ar aukstu ūdeni. Parasti nomazgāja tikai rokas un dažreiz arī muti. Par kaut kādas higiēnas ievērošanu nebija ne runas.

Pusdienas ēdām pie kopgalda, kuras gatavoja no vecāku savestiem produktiem. Brokastīs un vakariņās dabūjām tēju un ēdām līdzpaņemto maizi. Nedēļas beigās maizes kukulīts bija ciets, un ar mazajām rokām un neasu nazi bija grūti sagriezt, tādēļ grauzu no maliņas. Bija ļoti garšīgi. Mans atbalsts pirmajā skolas gadā bija pāris gadus vecākā māsīca Ruta.

Mācamstundu laikā bija aizliegts staigāt apkārt, jo tikai vienā klasē pie griestiem bija četras petrolejas lampas, un koridori tumši. Atceros, ka manai klases biedrenei ļoti vajadzēja iet uz tualeti, kura atradās pirmajā stāvā. Viņa klusām taustīdamās gāja pa trepēm lejā, bet tumsā nejauši bija uzgrūdusies direktoram Rikmanim. Viņš uz čupra uzrāva pa trepēm meiteni augšā un ielika kaktā. Variet iedomāties, ka tas viss nebeidzās tikai ar raudāšanu.

Rikmanis bija īsts veco laiku skolotājs, jo prasīja dzelžainu disciplīnu. No laika attāluma raugoties, man viņa audzināšanas metodes nav pieņemamas. Viņš mums daudz iemācīja - gan matemātiku, gan kora dziedāšanu, gan klavieru un citu instrumentu spēlēšanu. Bet rēķināšanu labi apguva tikai tie, kuriem bija matemātiskā domāšana. Tie skolēni, kuriem to vajadzēja mācīt, krita Rikmaņa nežēlastībā. Viņus sauca par „auna galvām”, un jau stundas sākumā vajadzēja stāvēt pie tāfeles. Ar pazemošanas metodēm nekad nekas labs nav iegūts.

Skola tajā laikā bija arī pagasta kultūras centrs. Es pirmoreiz redzēju kino, uz kuru nāca visi pagasta iedzīvotāji. Tā kā elektrības nebija, tad darbojās motors, kas to ražoja. Filma bija ruļļos, kurus izrādes laikā mainīja. Zāle bija ļaužu pārpildīta. Mazie bērni sēdēja uz grīdas, apmēram metru no ekrāna. Kad nāca vilciens, es aiz bailēm aizvēru acis, jo likās, ka brauc man virsū.

Pagasta ļaudis, ne tikai bērnu vecāki, nāca arī uz skolas pasākumiem. Priekšnesumus gatavoja pamatīgi. Balles laikā spēlēja vietējie muzikanti, un dejoja visi, gan lielie, gan mazie. Māsas Jaunzemes mums mācīja balles dejas. Pateicoties viņām, dejojām gan valsi, gan „šīberējām”. Starplaikos gājām rotaļās.

Otro un trešo klasi dzīvesvietas maiņas dēļ pabeidzu Rauskas skolā. Atgriezos ceturtajā klasē. Nu jau skolā bija elektrība. Bija mainījušies arī daži skolotāji. Aktīvi pionieru pulciņu vadīja skolotāja Pelša. Viņa mācīja arī vēsturi. Stundas bija interesantas, bet kaut kāda iemesla dēļ nevarēju iemācīties. Tie krievu cari mani galīgi neinteresēja. Atzīmes dēļ mācījos kā skaitāmpantiņu, bez intereses un patikšanas. Tagad labprāt palasu vēsturiskas grāmatas. Fizkultūras stundās mums mācīja tautiskās dejas. Skolotāja pati piedziedāja mūziku.

Direktors Rikmanis sāka mums mācīt mūziku. Žēl, ka tas notika tikai vienu gadu, jo pēc tam viņu pārcēla strādāt citur. Jaunais direktors Ropšs iesāka gan, bet neturpināja muzikālo izglītošanu.

Toties meitenes sāka rokdarbu strādāšanu. Mūsu audzinātāja, skolotāja Ropša, neskatoties uz to, ka rokdarbi skolas programmā nebija, mūs aizrāva pa īstam. Visās iespējamās vietās piesējušās, audām prievītes. Vēl tagad man ir Zemgales novada tautas tērps, kura blūze ir ar smalkām un platām baltā darba joslām.

Internāts tagad bija vecajā pagastmājā. Interesants bija pats gājiens uz guļammāju pēc vakariņām un pēdējām mācamstundām aklā tumsā vai mēnesgaismā, rudenī lietus, ziemā kupenas un atkala, un vēl dažādas blēņas. Nu jau guļamtelpas bija lielākas, bet tas pats aukstais ūdens tagad bļodā un spainī. Viena guļamistaba bija mazāka, kur dzīvoja lielākās meitenes. Ar segām aizsedzām logus un durvis un lasījām. Ne jau „Jauno gvardi”, bet „Lipu Tulianu” un „Zvejnieka dēlu” no veciem „Atpūtas” žurnāliem, kuri bija aizliegti. Lasīšana notika līdz brīdim, kamēr visi aizmiga. Pulksteņa nebija, bet droši vien rīta pusē, jo, kad apkopēja cēla augšā, nekādi nevarējām pamosties. Vispār, vakariņu brīvlaiks bija viens no interesantākajiem brīžiem. Rudenī un ziemā mēnesgaismā skraidījām pa āru, slidinājāmies no kalniņa, kas parasti beidzās ar zilumiem un saplēstām zeķēm, kuras nākošā dienā bija jālāpa, jo arī kokvilnas zeķes nemaz tik viegli nebija dabūjamas.

Skolas laiks ir visbezrūpīgākais brīdis mūsu mūžā, bet cik grūti to tad ir saprast.

Šogad bija pienācis brīdis tikties ar savas skolas vietu un skolas biedriem. Ar dažu nebijām redzējušies 56 gadus. Ēriks Ādamsons toreiz 14 gadu vecumā bija sīks zēns, bet tagad man jāskatās uz augšu. Ja nezinātu, nepazītu. No astoņpadsmit, kuri beidzām 1955. gadā, ieradāmies septiņi – Rita Bētaka (Brante), Silvija Zariņa (Kukaine), Dace Cauna (Peipe), Andris Cauna, Juris Kaimiņš, Ēriks Ādamsons, Valdis Burvis.

Mēs vairs nekad nesatiksim Vilni Ansonu, Adi Reiteru, Modri Sermu, Irēni Nelsoni, Valdi Kukaini.

Uz mājām braucām pa manu skolas ceļu uz Vērsi. Pirmā cauri mežam ir Kociņu māja. Redzējām laika zoba sagrautas mājas atliekas. Zivupīte arī tāds grāvis vien ir. Pirms Lodītēm vairs neieraudzīju ozoliņu, nelaimīgas mīlestības apliecinājumu. Kociņā un Lodītē manos skolas gados bija dusmīgi zosu bari. Ja man bija laimīgi gadījies tikt garām bez zostēviņa uzbrukuma, biju priecīga.

Tālāk Jaunzemes, manas mammas dzimtās mājas, kurās mūsu ģimene dzīvoja četrus gadus. Nav vairs birztaliņas, kur svētdienas rītos lasījām zemenes pankūku aizdaram. Pie mājvietas piestājusi čigānu mašīna. Droši vien cerēdami kaut ko sev noderīgu atrast. Skumji, nepratām saglabāt.

Visā 5 km garā ceļā no kādreiz deviņām ceļmalas mājām tikai Grūbās (ikdienā lietotais mājasvārds) redzam sakoptību un saimnieka klātbūtni. Dzimtas mantojumu rūpīgi sargāja un kopa Līga un tagad Lauma.

Šis bija ceļš manā bērnībā, pa kuru ir šad tad jānobrauc, un bērni un mazbērni reizēm jāaizved, lai saprastu tās vērtības, ko esam zaudējuši un ieguvuši.

Kad man uzdeva jautājumu par slavenībām mūsu vidū, es apjuku. Kas ir slavenības? Vai slavu, cieņu un popularitāti var likt vienādos svaru kausos? Varbūt slavenības ir tās, kuras cieņu ieguvušas godīgi darot savu darbu, kā tagad saka, ar pievienoto vērtību? Varbūt tās, kuras kāpj tribīnē sevi slavinādamas un citus nopeldamas? Visu cieņu tiem, kuri ar savām zināšanām augstu kāpuši un tālu lidojuši. Es ar cieņu vienmēr esmu noraudzījusies uz zemnieku, kurš sajūt, kad pavasarī zeme jākopj, sēkla tīrumā jāgulda un rudenī raža jāvāc. Un kalējs, kāds bija mans krusttēvs Ermīlis, kurš prata lemesi izkalt, zirgu apaut un no „čika” brīnumu darīt. Mans onkulis Nikolajs, galdnieks, kurš juta koka siltumu un vērtību. Ar savām zelta rokām viņš izgatavoja manai mammai pūra mēbeles un pat mazu pašgājēju traktorīti sameistaroja.

Idus skolas Goda grāmatā es rakstītu par savām klases biedrenēm Ritu un Silviju, kuras katra izauklējušas kuplus bērnu pulciņus.

Es noteikti neaizmirstu savu māsīcu Annu Kauliņu, Cēsu ģimnāzijas skolotāju, vienkāršu lauku meiteni, jaunāko no trim strādīgām māsām. Varam pasmieties, ka viņa pirmajā skolas dienā dabūja stāvēt kaktā, jo skrēja pa trepēm, kādas mājā nebija. Vidusskolas pēdējā klasē sāka mācīties spēlēt klavieres, jo vēlējās savu dzīvi saistīt ar mūziku. Dziedāšanas skolotājs nedeva raksturojumu, jo neticēja. Anna sev ticēja un iestājās Cēsu mūzikas skolā. Pirmā darba vieta bija Dzērbenē. Par sava darba turpinātāju pēc aiziešanas pensijā viņu izraudzījās Cēsu 1.vidusskolas skolotājs Dreimanis. Cēsu Ģimnāzija bija un ir pazīstama ar noturīgām kordziedāšnas tradīcijām. Un tā, četrdesmit gadu garumā Annas vadītie kori un ansambļi ir atpazīstami gan Dziesmu svētkos, gan konkursos. Anna saka, ka viņas skolā mācās labi bērni. Bet arī labiem bērniem ir jāiedod zināšanu un varēšanas pavediens. Savas kordiriģēšanas zināšanas viņa papildināja konservatorijā pie Imanta Kokara. Prieks, ka konservatorijas diplomdarba koncertu skatījās arī vecāki Elza un Nikolajs, saņemdami koristu cieņas apliecinājumus.

Tikšanās Idus skolā notika ar Sēļu pagasta vadības atbalstu. Bija ļoti sirsnīgi, mīļi un neaizmirstami brīži. Organizētāji bija domājuši un darījuši visu, lai klātesošie justos labi. Visu laiku dziedāja un spēlēja brīnišķīgs ansamblis. Daži bija līdzi paņēmuši arī mazbērnus. Esmu pārliecināta, ka mazā Karīna pēc gadiem stāstīs saviem bērniem un mazbērniem par vecmāmiņas pirmo skolu. Dažkārt mēdz teikt, ka šodienas jauniešus nekas neinteresē. Nav tiesa. Esejas par Idu bija rakstījuši tieši jaunieši. Ar jauno paaudzi ir jārunā ne tīņu vecumā, kad pasaule vaļā un jūra līdz ceļiem, bet bērnudārza laikā. Jauniešiem nav jādzīvo pagātnē, bet dzimtas vēsture un kapuvieta ir jāzina. Viņiem ir jādzīvo šodien un jāraugās nākotnē. Šodienas jaunieši ir gudri un zinātkāri. Ja tas tā nav, tad tā ir mūsu, iepriekšējās paaudzes vaina, jo neesam nolikuši pareizās sliedēs.

Mani ļoti aizkustināja Naura Jostsona eseja par Idu, par saules zaķīšiem, par vecmāmiņas stāstīto, par kaimiņu. Es vēlreiz domās nostaigāju līdz Bakas krustam. Tas nebija mans skolas ceļš, bet pa to gājām uz vienīgo autobusu, lai brauktu uz Valmieru un Rīgu. Pašreiz liekas, ka atgriežas laiks pirms piecdesmit gadiem. Cilvēku laukos paliek mazāk, autobusi kursē savos laikos, ne tad, kad lauciniekam jābrauc. Maršruti paliek nerentabli, un tos slēdz. Jau tagad Vērša ļaudīm, reizēm, tuvākais autobuss ir Virķēnos un Bakas krustā. Nauris savā esejā rakstījis par šodienas laukiem. Esmu pārliecināta, lai kur dzīves ceļš viņu aizvedīs, Idus vārds, akmenī iekaltais, viņam vienmēr būs svēts.

Dienu Idus skolā ar prieku atceros vēl pēc vairākiem mēnešiem. Pirms gada biju līdzīgā pasākumā Rauskas skolā. Es neatļauju sev salīdzināt, jo katra reize bija tik emocionāli piepildīta, ka gribas par to domāt vēl un vēl, un otras tādas nebūs.

Paldies visiem, kas rūpējās, lai šie svētki notiktu!

Dace Cauna, Rūjiena
-->