Eseju konkurss
2012-03-19
"IDUS - kādēļ atgriezties..."
Eseja, 2011 

Pār ievu baltajām kupenām
Smeldz kāda sāpe par vasarām tām
Smeldz kāda sāpe par vasarām tām
Tā kā sapnis...
Tā kā atbalss...
/A.Krūklis „Ķiršu lietus”/

… I… D… U… S… [b.g.] Laiks ir visai nežēlīgs, balinot atmiņu audeklus. Izmainās krāsas, sairst audums un mums paliek vien kāda mežģīnes skranda vai musturs no senā godību tērpa, kuras valkātājus gandrīz neviens vairs pat neatminas. Bet varbūt tomēr?

Idwen. 1597.gads. Kas bija tā aizsākums toreiz, kad viss vēl tapa? Vai vieta, vai māja, vai cilvēks?

Ja neesam valodnieki vai vēsturnieki, varam tikai minēt šī vārda izcelsmi, nozīmi un notikumu secību. Vai vietas nosaukums tika izvēlēts pēc tolaik rakstos minētā muižas īpašnieka dzimtas uzvārda? Vai varbūt tas bija sens somugru vai baltu apdzīvotās vietas vārds, kuru te dzīvojošie atminējās, lietoja un paturēja?

Kur atradās Idus muiža toreiz? Kas bija tās īpašnieki un kādi bija viņu likteņi? Kādi cilvēki te dzīvoja un ar ko nodarbojās?

Ziņas par to laiku maz un trūcīgas, jāpieņem un jāiztiek ar to, kas ir, jo, lai kā gribas zināt vairāk, vēsture pagaidām klusē.

Idus... 1993.- 2006.gads. Mājas „Vecreļļi” (senāk esot sauktas „Vecrelles”). Pietura „Bakaskrusts” maršrutā Rūjiena- Mazsalaca un otrādi. Turpceļš un atpakaļceļš. Mājas, skolas gadi un jaunība. Gandrīz trešdaļa dzīves, ja skaita gadus no šodienas skatupunkta raugoties, it kā daudz un reizē tik maz...

Ko redzu atskatoties? Ko vēlos paturēt? Kas tas bija?

Idus. Tikpat īsts kā kolorītās personības - Ažēnu saimnieks, kurš pilns dedzības sāka saimniekot savu senču mājvietā, bet, ekonomiskajai situācijai mainoties, savu darbību laukos pārtrauca; Tadžiks, kura nāve bija pēkšņa, bet, šķiet, iepriekš paredzama; Rubene - viņa dzīves draudzene un otra pusīte; Miķelītis no „Jaunreļļiem”, kuram patika kavēties un dalīties atmiņās par agrākiem laikiem, un kurš savos gados spēja nostaigāt neskaitāmus kilometrus, spītējot paša ne visai veselīgajam dzīvesveidam; Šura - Miķelīša dzīvesbiedre, kura nesavtīgi dalījās ar puķu un dārzeņu stādiem, padomiem par dārza kopšanu un ēdienu receptēm, un vēlāk pārcēlās uz dzīvi pie meitas Rīgā; Rīdziniece jeb „Jaunrezgaļu” īpašniece, kura, uzturoties laukos, vienmēr garām mūsmājām devās pastaigās uz mežu; Jostsonu ģimene, kura palikusi atmiņā ar vienmēr skaisti iekopto pagalmu un dārzu; Romančuku ģimene, kura dzīvoja „Ķausās” un vēlāk, kad uz patstāvīgu dzīvi atgriezās māju īstais saimnieks, pārcēlās uz Rūjienu; ģimene, kura dzīvoja „Mazuļu” mājās un kuru viens no bērniem agri aizgāja ar neārstējamu slimību; „Birznieku” saimniece ar lādzīgo suni Lāci; „Vanagu” mājas iedzīvotāji - onkulis ar koka kāju, kurš vienmēr dedzīgi pauda savus uzskatus un kritiku par visu, kas notika apkārt, un bijušā mājas īpašnieka atraitne Vilmas tante, kura izārstējās, kā runāja, no vēža; jauna daudzbērnu ģimene - Karunti, kura dzīvoja „Mašēnos”, cenšoties noturēt savu mazo saimniecību, un kuras galva bija iesaukts par Guculi... Kaimiņi, raksturi, personības... Ar ikvienu reiz krustojušies ceļi un pārmītas sarunas, un tas nav tikai māns, ka Idus pusē cilvēki vienmēr bijuši draudzīgāki kā citur.

Idus. Tikpat pakļauts pārmaiņu vējiem, kā viss dzīvais apkārt. Bija Idus skola un mammas brālis Jānis, kurš savā laikā mācījās Idus skolā; bija mājas „Kociņi” vietā, kur Idus robežojās ar Vērsi, un mājas „Mazuļi”, kuras to mantinieki nojauca un aizveda, palicējiem piemiņai atstājot vien skursteni, un mājas „Mašēni”, tautā sauktas par Bultām, laikam pēc iepriekšējā mājas vārda, kuras izpostīja ugunsgrēks, tā izklīdinot tur dzīvojošos; bija Idus veikals un pasts, kuru aizslēgšana raisīja neizpratni un radīja nolemtības sajūtu; bija ģimenes ar bērniem, arī mēs, kuri tagad jau izauguši, un dažādu apstākļu spiesti un motīvu vadīti, pārcēlušies citur; bija...

Vieta, cilvēki, zīmes un laiks... Tikpat saudzējami un trausli kā dzegužpirkstītes un griezes dziesma Idus pļavās.

Idus. 2011.gads. Kas notiks tagad, kad vēsture atdzīvojas, pateicoties vietējo sirdsdegsmei un rosībai, kad šīs nesavtīgās darbošanās aizrauti, mēs sākam nojaust savas pagātnes patieso vērtību? Vai mazā ziemeļu renesanse, vai grēksūdze Latvijas laukiem, vai varbūt kāds terapijas seanss, kas pateiks?

Vai sasaucot kopā tos, kas pa gabaliņam saliks un restaurēs seno mozaīku, mēs paglābsim savu nākotni no tai draudošās iznīcības? Vai mums izdosies atmodināt sevī tos instinktus, kas gājputniem vienmēr liek atgriezties mājās? Kāda būs mūsu motivācija? Kas mūs te noturēs?

Katram būs sava atbilde, kāds to pateiks skaļi, cits noklusēs, bet vienaldzīgo šoreiz nebūs, nav tas gadījums.

Idus? 20XX.gads. Kas paliks aiz mums, kad mūsu te vairs nebūs? Vai tikai vietas nosaukums kartē? Vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi vietējie? Vai raksti un bildes avīzēs no cita gadsimta? Vai varbūt vien leģendas un mīti par dzīvi, kas te ritēja, un cilvēkiem, kuri te bija?

Jautājumu tik daudz un, pirms meklēt atbildes, jāatceras, ka viss notiek jau tagad, un mēs esam tie, kuri iet šo ceļu, izdarot izvēli - būt vai nebūt. Te maldīgi sacīt, ka nākotne nezināma un ka nav mūsu spēkos apturēt notiekošo.

Idus! Reizē viegla un smaga šī nasta, kas jānes, apzinoties, ka neviens cits to nedarīs, jo Idus - tie esam mēs paši, un, kā zināms, no sevis aizbēgt vēl nevienam nav izdevies.

Zane Berga
"Idus - kādēļ atgriezties..."
Eseja, 2011

Pēc garā tumšo vakaru laika klāt ir jau pavasaris! Ilgi gaidītais, saules pilnais gadalaiks. Atkal dzirdami gājputni, pavasara vēstneši, kas atgriežas savās mājās. Ar šo gadalaiku gribas salīdzināt manas dzimtās puses Idus pamošanos. Ilgi ir bijis klusuma laiks, kad Idus vārds ar vien mazāk un mazāk bija dzirdams cilvēku sarunās. Arvien vairāk tas izskanēja par bijušajiem laikiem - tad bija tas, tad notika tas, tur bija tā māja, tur dzīvoja tie cilvēki. Varbūt tie idvieši un tiem, kuriem mīļa un tuva ir šī vieta, varēs atdot nelielu daļiņu no tā laika, ko nesis Idus vārds.

Man kā jau katram no mums, protams, ir lietas, kas pavasarī patīk, un lietas, kas pat ļoti nepatīk. Pirmais, kas man liek pasmaidīt, ir spožā saule, kura ik rītu laužas manā istabas logā. Tāpat ir ar lietām, kuras saistās ar Idu. Man tuvi ir manas vecāsmammas Maigas stāsti par „Puriņu” māju – pirmkārt, par viņas ienākšanu šajā mājā, kad apprecējās ar manu vectēvu Gunāru. Par maniem vecvecākiem Mildu un Jēkabu. Ka Milda bijusi varena saimniece, nevienu ciemiņu projām nelaidusi bez cienasta galda. Ja vajadzējis, gājusi uz kūti un kāvusi gaili. Par viņas lielo patikšanu taisīt lielas svinības – kristības, kāzas, lielās jubilejas. Viņas mazbērniem bija jādēvē par vecomammu, kad izsprucis vecāmāte, bijusi diezgan dusmīga. Jēkabs bijis muzikants-vijolnieks, kā dzirdējis - tā spēlējis. Abi sadzīvojuši līdz Zelta kāzām.

„Puriņi” ir manas mammas Maijas mājas. Bijis daudz jāravē dārzs, jāgrābj siens.

Šodien ar Idu saistās manas mājas „Jaunrezgaļi”. Tās ir manas ģimenes mājas. Te dzīvo mana mamma Maija, tētis Dainis, mazais brālis Jēkabs, vasarās Ievas tante un Sniedzīte. Te esmu mācījies ar riteni braukt, ar kaimiņu draugu Vilhelmu esam no lielajiem siena ruļļiem debesis pētījuši, eksperimentus ar riteni taisījuši, Jāņuguni dedzinājuši, dīķos peldējušies. Ievas tantes stāsti par laikiem, kad te 1905.gadā tirgoti karogi, kā darbojies veikals, bijušas pastkastītes.

Man ceļš uz mājām no "Puriņiem" vai auto pieturas iet gar Bakas māju, kurā dzīvoja Bakas Vilma ar melno kaķi. Man viņa atmiņā paliks, kā liela staigātāja un ogotāja.

"Birznieki" – suns Lācis un viņa zobu zīmogs manās plikajās kājās, bišu mājas un medus, Veltas tante.

"Līķēni". Karstās vasarās lielo ozolu pavēnis.

"Ķausas" – mūsmāju tuvākie kaimiņi. Kaimiņonkulis Andris, draugs Vilhems, Māra. Esam kopīgi svinējuši Jāņus. Kad kaimiņš brauc uz Rīgu, man jāpieskata viņa pastkastīte un, nosacīti, arī viņa māja. Mums ir savas noliktas zīmes, kuras liecina, kad kaimiņš ir mājās, kad nav. Vakaros, kad ir tumšs, vienmēr paskatos, vai kaimiņa logā deg gaisma. Ja ir gaiši logi - kaimiņš mājās.

Mans mājupceļš ir gan vasaras karstumā, kad tuvojas negaiss, vai līst lietus. Rudenī, kad vakari paliek ātri tumši. Ziemā lielos sniegos. Pavasarī lielos palu ūdeņos, kad jāmeklē paši garākie gumijnieki.

Arī pavasarī ir pelēkās dienas, kad lietus līst un koku pelēkums ir tik nomācošs. Tad pasauli redzu pelēku, pelēku. Kur saule, kur gaisma? Arī ejot ceļu uz mājām pelēkums nepazūd, jo pazūd mājas mana ceļa malā ("Mazuļi", "Butuļi", Vecā galdniecība). Tas man ļoti nepatīk. Mūsu māja „Jaunrezgaļi” ir pēdējā apdzīvotā māja šajā pagastā, šajā ceļā.

Ziemas tumšajos rītos, kas man ne pārāk patīk, man bija problēmas ar piecelšanos, taču tagad, kad saule lien gar aizkariem, pamošanās un izrāpšanās no gultas ir tīrais nieks. Taču brīžos, kad miegs ir stiprāks par mani, es saņemos, un ar domu: „ Jāceļas, ārā ir saule!”, to arī izdaru! Arī idviešiem ir jāmostas, lai varētu saglabāt vēl to mazumiņu no tā lielā Idus spožuma, kas bijis. Turēsim mūsu Idus vārdu!

Nauris Jostsons
„Idus - kādēļ atgriezties…”
Eseja, 2011

Es Idū, mājās „Vecreļļi”, nodzīvoju no 1993.gada vasaras līdz 2006.gada vasarai. Man Idus saistās ar mierīgu un klusu vietu, jaukiem kaimiņiem un neskartu un skaistu Latvijas dabu. Man Idū pavadītais laiks ir palicis labā atmiņā, jo man tur patika dzīvot.

No agra pavasara līdz vēlam rudenim mājas pagalmā vienmēr varēja dzirdēt dažādu putnu balsis - dzērvju kliedzienus, stārķa klabināšanu, griezes griešanu u.c. Mūsu pagrabā katru gadu pārziemoja sikspārņi. Blakus mājām bija purvs, kur rudenī gājām lasīt dzērvenes, un mežs, kurā bija labas gaileņu un beku vietas, bet blakus esošajos aplokos vienmēr ganījās radinieku govis. Mežā un mežmalā bieži varēja redzēt meža cūkas, stirnas, briežus un lapsas, kuri no cilvēkiem pārāk nebaidījās. Vēl nenopļautajās pļavās lasījām dažādus ārstniecības augus un ziemā dzērām zāļu tējas. Vēlā rudenī un ziemā, kad nebija dziļš sniegs, kopā ar māsu gājām pastaigās uz Igauņu kapiem un veco Idus skolas vietu. Tur netālu atradās interesants akmens, kuram ir sirds forma.

Mums bija labi kaimiņi - Mikelītis un Šuras tante, ar kuriem mums bija draudzīgas attiecības un savstarpēja ciemošanās. Notikums bija arī autoveikala gaidīšana, kad satikās tuvākie un tālākie kaimiņi, un bija iespēja tuvāk iepazīties un aprunāties. Tas pats notika arī autobusa pieturā, kad satikās tuvāko māju - „Ķausu”, „Birznieku”, „Vanagu”, „Mašēnu” u.c. iemītnieki un apmainījās ar jaunāko informāciju.

Atceros, kā Sēļu pagasta priekšsēdētājs Viktors man un citiem, kuri nebija piedalījušies pensionāru un invalīdu Ziemassvētku ballē, katru gadu atveda uz mājām saldumu paciņu. Tas bija mīļi.

Žēl, ka tagad Idus ir vieta, kur ir palicis maz cilvēku. Kopš pārcēlos uz Rūjienu, es labprāt paviesotos Idū kā viesis, apciemotu agrāk iepazītās vietas un cilvēkus, un, ja būtu tāda iespēja, varbūt pat paliktu uz patstāvīgu dzīvi.

Kristaps Bergs
-->