Teikas un ceļojumu apraksti

2011.04.03.

Mazsalacā, Skaņākalna dabas parkā Salacas krastā atrodas daudz alu, smilšakmens klinšu atsegumu un avotiņu. Tomēr ļaužu mutēs viena no noslēpumainākajam un nostāstiem bagātakajam alām ir tieši Velna ala.

Kā vells Salacu bēris

Mazsalaca atrodas Ziemeļvidzemes skaistajā Salacas labajā krastā, netāļu no sensenās senču pils. Uz tās pamatiem pacēlusies Valberģu muiža, kurā tagad atrodas Mazsalacas vidusskola. Te arī sākas skaistais parks ar priežu silu un Salacas upes klinšainie krasti. Apmēram divas verstes tāļāk uz ceļa, kas ved uz Skaņokalnu, kurš ievērojams ar savu atbalsi, atrodas Velna ala, kurā senu senos laikos dzīvojis Velns. Netāļu no alas, Salacas krastā atrodas izcilnis klintī, no kura Velns svētdienās teicis sprediķi, tādēļ šo vietu sauc par Velna kanceli. Starp Velna alu un Velna kanceli pie Salacas no klints iztek avots, kurā ūdens ļoti dzidris, vēss un garšīgs. Te arī alā dzīvojošais Velns savas slāpes dzēsis, tāpēc šo avotu sauc par Velna skābuma ķērni. Bet, tā kā Velnam pie Skābuma ķērnes nav bijis sēdeklis, tas kādu nakti atnesis no vecajām Raganu vējenēm dzirnavu akmeni, uz kura viņš sēdējis vakara piesaulītē gozēdamies un prātojis, ka pār Salacu būtu jātaisa tilts. Tā domādams, viņš arī aizgājis uz Kukurbaļļas tīrumiem un savācis klēpi ar akmeņiem, kurus atnesis pie savas apmešanās vietas un iesviedis Salacā. Izrādījās, ka nesums bijis mazs, tas steidzies otru reizi, atkal pielasījis klēpi ar akmeņiem un steidzies atpakaļ, bet Kukurbaļļas māju ceļgalā gailis iedziedājies, un te nu no uztraukuma Velnam izbiruši akmeņi tieši ceļmalā. Skrienot atpakaļ uz alu, silā saplēsis bikses. Velns nonācis pie Salacas, ieraudzījis siena kaudzi, uz kuras apsēdies. Izvilcis no savas astes adatu un sācis lāpīt savas bikses, bet adata paslīdējusi un iekritusi siena kaudzē. Meklējis, neatradis, paskatījies uz mēnesi un iesaucies: «Spīdi, spīdi, mēnesnīca, man pazuda šūsenīca!» Te Silmaču māju vecās raganas mājiņā aizkavējies, atkal iedziedājies gailis, kas Velnu ļoti satraucis. Viņš tagad paķēris savas bikses un nesies uz savu alu ar tādu ātrumu, ka, skrienot alā, pretējā klintī ar labo ragu izcirtis dobumu, kuru vēl tagad labi var redzēt, līdz ar to aizlauzis savu ragu.

Kā Velnala radusies

Senos laikos, tas bijis priekš daudziem gadiem, tagadējās Mazsalacas apkārtnē ieklīdis Velns. Tas mocījis cilvēkus un dzīvniekus. Beidzot atradies drošinieks, kas bijis mierā cīnīties ar Velnu. Viņš paņēmis cirvi un devies to meklēt. Velnu viņš drīz sastapis. Drošinieks sācis bēgt un, kad Velns viņu panācis, atgriezies un nocirtis Velnam galvu. Galva atplētusi muti un nokritusi zemē, izsizdama dziļu bedri, bet pati novēlusies bedres malā. Galva drīz pārvērtusies par zemi. Un tagadējā Velnala esot bijušā Velna mute.

Eņģeļu ala

Salacas kreisajā krastā ir skaista ala, ko sauc par Eņģeļu alu. Dievs, redzēdams, ka Vells rauj cilvēkus Salacā, nosūtījis virs zemes eņģeli, kurš dzīvo Eņģeļu alā un sargā cilvēkus, lai Vells tos nerautu Salacas dzelmē.

Lielais velns un mazais velns

Senos laikos pie Burtnieku ezera un Salacas upes radīšanas arī Velns ar savu dēlu gribējuši dalību ņemt, bet abi tapuši aizdzīti. Vecais Velns lielās bailēs skrējis labu gabalu lejup gar Salacas malu, pie kam dēlu aizmirsis otrpus upes. Nabadziņš brēcis, bļāvis un nezinājis, ko darīt. Toreiz arī peldēt nepratis. Te Velnam iešāvies labs padoms prātā: Salacu ar akmeņiem aizdambēt. Bet iepriekš darba sākšanas vajadzējis pašam mājokli rast. Tas izkašājis klintskalnā šauru alu un aiz tās lielu tukšumu un palicis tur dzīvot. Tā radies leģendārais Velna pagrabs svētmeitiņas Salacas labajā krastā. Pēc tam tas ķēries pie darba, bet, zināms, tikai naktīs, lai celtu tiltu pār Salacu. Noskrējis jau pirmajā naktī līdz Kravaiņu mājas tīrumiem, salasījis priekšautā labu tiesu akmeņus un devies uz Salacu, tur tos izbēris upē līdzās savam jauniekārtotam mājoklim. Tāpat darījis otru un trešo nakti, bet dambja celšana lāga negājusi uz priekšu. Velns sadusmojies, sameklējis lielu segu un gribējis vienā nesienā aizbērt upi. Nonācis atkal turpat, salasījis pulku akmeņu un devies mājup. Bet sega ceļā pārplīsusi, akmeņi izbiruši kaudzē. Tur tad arī cēlies Velna klēpis, Kukurbaļļas māju tuvumā. Velns tomēr gribējis segu salāpīt. Bet kur ņemt nakts laikā adatu un diegu? Sācis meklēt un pienācis pie Kravaiņu māju staļļiem. Tur atradis sienmalē ragavu ilksi un virvi. Pēdējo gribējis ievērt šūsnīcas acī, bet nakts tumsas dēļ nesaredzējis. Uzkliedzis gan mēnesim, lai spīd, bet tas neklausījis. Te iedziedājies gailis, pasludinājis rīta stundu. Velnam nu tukšā steigšus vien bijis jādodas uz savu mitekli. No šī laika tas vairs nemēģina celt dambi. Salacā iepretim Velnalas klintij, skaidrā saules dienā un rāmā laikā redzami dibenā daudz akmeņi, tie esot tie, kurus Velns pirmāk sanesis, dambi ceļot pār Salacu.

Tautas teika

Senos laikos zem Salacas tilta dzīvojis Vells. Tur vienmēr slīkuši cilvēki. Tad sadomājuši, ka Vella darbiem jādara gals. Pie Salacas tilta atnākuši deviņi mācītāji no tuvām un tālām draudzēm un skaitījuši ačgārni tēva reizi. Vells izdzīts gan. Tas aizskrējis gar Salacu uz Skaņākalna pusi un iemeties Vella alā. Par izdzīšanu no Salacas tilta apakšas Velis bijis briesmīgi sapiktojies un nolēmis Salacu aizdambēt. Aizdrāzies uz igauņu puru - Ķerzas puru, sagrābis lielu klēpi akmeņu un nesis uz Salacu, bet gailis to aizdziedājis. Vells izbēris akmeņus Salacā aiz vidusskolas (Valtenberga muižas). Vēl tagad skaidrā laikā akmeņus var redzēt. Nākošo nakti Velis nesis otru klēpi. Kāds aizkavējies gailis nodziedājis savu dziesmu, un Vellam klēpis izbiris pie Kukurbaļļām. Tas vēl tagad tur stāv un gaida, ka Vells to nesīs tālāk. Velis to tālāk nenes vis, bet ļaudis viņu sauc par Vella klēpi. Ka jau kāds noslīkst, tad tūlīt sauc: «Vells to paņēmis.» Vai tur kāds atvars, vai, bet no fabrikas līdz Skaņamkalnam slīkst katru gadu.

Ceļojuma apraksts

Tagad esam uz kalnu, uz Salaces upes krastu. Te ir skaidrs un patīkams pārskats pār visu Mazsalaci. Iepretim uz leju, pa kreisai rokai, redzam Valtenbergas muižu ar savu augsto vecajo pili; Kroņa Skulbergas muiža ir iepretī Valtenbergai uz kreisā Salaces krasta. Taisni pretī Mazsalaces miestiņš jeb tā sauktā "pilsēta" un baznīcas krogi. Un pa labo roku starp kupliem kokiem paceļas baznīcas tornis. Tālāk pāri pie vēja dzirnavām līdzenumā ir Valtenbergas pagasta skola. Bet lai steidzamies uz izdusu, jo vakars jau metas, un šodien esam daudz, daudz vairāk redzējuši un dzirdējuši, nekā varam izstāstīt. Otrā rītā, kā vēlamies, atkal jauks laiks un no rīta, kā cēlušies, ejam uz zināmo Valtenbergas "Velna pagrabu" un „Skaņo kalnu", kas atrodas no Valtenbergas muižas uz dienvidus vakariem. Ejot apskatām Valtenbergas muižu. Ir branga muiža. Šo pili cēlis kāds Felkerzāms, kam toreiz piederēja Valtenbergas muiža. Viņš dzīvojis Pēterburgā un bijis labs kungs valtenberģiešiem, tā mans laipnais pavadonis stāstīja. Aiz muižas tūliņ sākas dižs priežu mežs, pa apakšu pāraudzis lazdiem. Vai redz, kas šogad riekstu! Diezgan ir vāverēm un ceļa gājējiem. Patlaban nonākam uz leju, iedami pie kāda mīlīga klajumiņa - pie Salaces upmalas, kura dažā ziņā visai līdzīga Pērses ielejai pie Kokneses. Un šis te pretī aiz upes ir Skaņais kalns: stāva sarkana smilts klints, iesākdamās no paša ūdens kā mūris. Paklausies, - mans biedrs saka un atiet kādu gabalu atstatāk. "Labrīt!" viņš izsauc. "Labrīt!" atņem bez kavešanas tur. "Cik jauks ir mežs un lauks!" "Cik jauks ir mežs un lauks," liecina to pašu tur Skaņā kalnā, un tā projām citus izsauktus teikums. Un tas notiek tik skaidri, ka pat vārdu galotnes "s" švīkstēšanu dzirdam itin labi. Un runā cik gribi, tur nepaliek parādā ne vārda, ne burta. Tiešām jāskatās, to dzirdot pirmo reizi, vai tur nesēd kāds pakaļrunātājs. Bet piesēdīsimies te uz tiem soliņiem. Cik patīkams klusums te ir citādi, ja nebildina vien Skaņā kalna! Tumšais zaļais mežs visapkārt. Pat Salace te tek tik lēni, tik godīgi, it kā bīdamās no Skaņā kalna pakaļrunāšanas. "Jā, šo vietiņu apmeklē vasarās daudz laužu ir no visām apkārtējām draudzēm: no Alojas, no Rūjienes un citurienes;" - tā mans biedrs stāsta. "Cik te nav mēģinājuši un cik nav arī sākuši noslēgt sava mūža derību!" Bet ko tad tur "Skaņais" atbild uz tādām noslēgšanām? Viņš tad sargās runāt skaņi, bet tikai tā pieglaudīgi, tā lišķīgi, tā "smalki" - čukst. "Ak tu, liekulis!" Bet nē, nē! Skaņais kaln', tu neesi vis liekulis! Tu dari tikai vien to, kā tur viņi dara! - Tagad iesim uz Velna pagrabu; celiņš uz turienu iet pa pašu stāvo Salaces krastu, gan augšā, gan lejā. Un še, redz, ir tas Velna pagrabs, kādu mazu gabaliņu no Salaces atronama apaļa ala. Redz, kāda paloda ir apkvēpusi melna, kā jau velna mājoklī! Alā ieejot, nedomājot nāk prātā, vai elle? Nē! Bet Parīzes citreizējais Bastiļas cietums. Ak tu, velns, cik tumšs tavs pagrabs, ka itnekā nevar saredzēt! Tūliņ redzēsim, jo mums ir līdz sausi zari un, tos aizdedzinājuši, redzam klaju ieapaļu mājokli, 6-8 kvadrat asis lielu ar pārkvēpušu un no visām pusēm slīpi paceļošos velvi. Cik vienkārši tad tas velns arī nedzīvo, jo neredz nevienas pašas "mēbeles", nedz spoguļa, bet klaju smilšainu alu! Nezin, kādēļ tad viņu tik visai nīd, jo viņš jau nekā neprasa no pasaules? „Velns jau vairs te nedzīvo," mans biedrs saka. "Tēvi stāsta, ka ļaudis nevarējuši te lāgā glābties no velna: zadzis kumeļus, aitas no ganībām." Ak tu, kumeļu zagli! Bet vai tad velns tik prasts? - "Tad nezin, uz kuru pusi aizskrējis?" Ak jā! Tur jau stāsta, ka šovasar Kurzemē esot manīts: - "velns esot ieskrējis latviešos," - kāds skaidri stāstījis. "Nu, kad Kurzemē jau manīts, tad ar' tur vis vairs netveŗas? Tad tici vien droši, ka ir pār robežu pāri, prūšos iekšā. - Bet iesim laukā, jo piestājas par daudz dūmu. Redz, cik patīkams gaiss nu ir, kad iznākam iz Velna alas Dieva pasaulē!" Tagad ar to pašu sākumu griežamies atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām un nonākam iedami uz kapsētu, kura ir netālu no baznīcas, Salaces upes līkumā. Šī kapsēta dažā ziņā ļoti līdzinās Alūksnes kapsētai. Jā, te guļ tūkstošiem mazsalacieši, gaidīdami uz jauno dienu. Te, redz, guļ ari viņu vadoņi, no kuriem mazsalacieši vis neliecina: "Viņš snauž nu pats starp tiem tūkstošiem, kurus dzīvs būdams snaudinājis." Še ir Guleke mācītāja kaps un atmiņa. Un Guleke mācītājam, kā stāsta, mazsalacieši pateicas īpaši lasīšanas mācības ziņā, ko tas visai veicinājis savā laikā te Mazsalaces draudzē. Te Ģirģensona mācītāja kaps. Bet šis mācītājs bijis tikai īsu laiku. Pēc tā Bekmaņa mācītājs bijis, kam arī vēl sava dzīva atmiņa te mazsalaciešos, jo bijis varens dievvārdu sludinātājs jeb runātājs kancelē; tas nedus vis šinī kapsētā, jo no Mazsalaces tapis aizsaukts uz Pēterburgu, kur miris. Jaunākais no šiem kapiem ir Kīglera mācītāja kaps. Šis mācītājs ir miris vēl nesen, un dēls tagad te strādā par mācītāju kā tēva pēcnācējs. Kīglera mācītāja atmiņa un nopelni pie savas draudzes paliekot visvairāk skolu ziņā un viņu celšanā. Un te, redz, kādā klusā vietiņā dus savā laikā no draudzes visai mīlēts, bet nelaimīgā nāvē miris draudzes skolotājs. Jā, pie šādiem kapiem ikkatru sagrābj pavisam savādas jūtas; te rodas jautājumi, kurus neviens neņemas atbildēt, bet tos atstāj nopūzdamies Dieva ziņā. - Tā tad dusiet, maigi dusiet! Redz, kā jūs midzina vienprātīgi Salaces ūdeņu drūmā burbulošana, un rīta vējiņš tur veco priežu galotnēs. Dusiet, jo "mums te nav paliekama vieta", - vismazāk vēl tagad ne. Un tādēļ ietam arī mēs atkal uz priekšu, tāpat kā jūs visi savā laikā gājāt un gājāt, kamēr te atnācāt. Bet Mazsalaces draudzes skola, kur gan tā ir? Paiesimies te no kapsētas uz baznīcas pusi, tad ieraudzīsim gan to. Viņa stāv no baznīcas uz rīta pusi, otrpus Salaces, uz krasta it jaukā vietā. Jaunais skolas nams nesen vēl kā celts un ir branga no ķieģeļiem mūrēta divstāvu ēka. Skolnieku šai draudzes skolai, kā jau visās kārtīgi rīkotās skolās ir prāvs skaits, un pie tiem strādā draudzes skolotājs ar vairāk palīgiem. Vēlam labas sekmes! Vēl apmeklējuši kādus citus mīļus pazīstamus (līdz šim tikai pēc vārda) - dosimies no Mazsalaces, - zināms, atpakaļ uz māju.


Mazsalaca

Kur pelēki zaļas ielas

Kā stabules stabulē,

Kur zvaigznes pa koku zariem

Kā puišeļi kāpelē.


Kur pilsēta izkāpj krastā

Kā sena pasaku sala,

Kur viņas robežu bruģi

Lepnā Salaca skalo.


Kur iesākas putnu skrējiens

Un viņu atgriešanās,

Kur smamržīgas atnāk naktis

Un vēji pa jumtiem ganās.


Kur cilvēki klusi kā sapņi

Iet savus ceļus un takas,

Kur mājas mostas no miega

Ar rīta gaišumu plakstos. 

(1974.g)

                  ***

Mazsalaca, Tavā Skābumbaļļā 

Skriešu mazgāties, kad pilnmēness

Kļavu lapotnēs jau dzeltenīgi zaļās,

Pastaigāsies sidrabaini vēss.


Zvaigznes milzīgas kā siena ķīpas

Pusnakts stundā Salacai, kad dos

Skābumbaļļas saldā buvestība

Skalos skābumu no manis nost.


Nomazgās no sirdss ik rūgtu rūsu,

Katru greizu domu projām dzīs,

Skaista, laba un līdz galam Jūsu

Atgriezīšos Rīgas ugunīs.


Atgriezīšos, paturot sev acīs

Tur, kur tālums plešas zili zaļš

Mana labsirdīgā Mazsalaca 

Rudens nakšu mēnesnīcā silst.


(V. Vīksna, 1976.g 4. decembrī, veltījums Nellijai Nurmikai)               
-->